Tik sadudzis pār zemi kļāvās,

Ka likās, sniegs tūlīt sāks krist. ..

Te — iešķindējās zvārgulis.

Ko laukos ilgi garlaiks mācis,

Tas sapratīs, kā nodreb sirds,

Kad zvārgulītis skanēt sācis

Un skaņas tuvojamies dzird.

Varbūt brauc draugs, lai apmeklētu

Pēc ilgiem gadiem mūsu sētu?

Varbūt pat viņa? … Augstais dievs!

Skan tuvāk, tuvāk … ko lai dara?

Sirds dauzās … taču garām, garām

Trauc skaņa… un jau tālē dziest.

Natalja, dzirdot skaņas jaukās,

No balkona uz ceļu raugās:

Aiz upes pajūgs kāds, paties,

Gar dzirnavām drāž, ko vien jaudā.

Jau tiltam pāri joņo tas,

Bet — citā ceļā iegriežas . ..

Daudz netrūkst — kundze sāktu raudāt.

Te — nogāze … Skat, rati slīd,

Tad apveļas. «Ei, Fiļka, Vasjka!

Tur pajūgs, redzat? Skrieniet naskāk,

To atgādājiet šurp tūlīt,

Bet kungs lai pusdienot nāk šurpu!

Vai viņš maz dzīvs vēl? … steidziet turpu

Nu, ašāk, ašāk! .. .»

Kalpi steidz.

Nataljai šis tas jāpaveic:

Tā apmet šalli, kārto sprogas,

Tad aizvelk aizkarus pie loga.

«Ak kungs, vai jāgaida vēl daudz?»

Klau! beidzot — riteņi jau klaudz.

Tur kariete pussadragāta,

Ar tāla ceļa dubļiem klāta

Pa grambām zvalstīdamās brauc.

Kungs seko — klibs, tik tikko dvesdams,