Un raiti sarunāties sāk:

Peļ svēto Krievzemi, ko māk,

Un brīnās, kā gan paciest dzīvi

Tās sniegainajos klajos var,

Jā — Parīze — tur citāds gars …

«Bet teātris?» — «Tas panīkst, redzams,

C' est bien mauvais, Ģa iail pitiē.1

Kurls Talma — lomas nav pa plecam,

Un Marsa jaunkundze kļūst veca .. .

Bet toties viņš — le grand Potier!

Viens slavu agrāko vēl šodien

Viņš saglabājis, visi zin.» •—

«Kāds rakstnieks ārzemēs ir modē?» —

«Nu — d' Arlincourt un Lamartin.» —■

«Pie mums tos atdarina daudzi.» —

«Patiešām? Tad jau gan varbūt

Sāk attīstīties mūsu audze.

Dievs dod mums gara gaismu gūt!» —

«Kā parīzietes jostu valkā?» —

«Tik zemu … Lūdzu, atļaujiet

Man tērpu apskatīt mazliet…

Tā: rišas, lentas . .. Kleita šķiet

Patiešām moderna un smalka.» —

«Mums taču pienāk «Telegrāfs».» —

«Bet vai jums nedarītu prieku

' Ļoti nelāgi, ticjām žēl (fr.).

Šī ārija?» sāk dziedāt grāfs.

«Mans kungs, jel iebaudiet kaut nieku

«Paldies, tāpat ir labi man.»

Gaist viesim Parīze no prāta,

Viņš pieceļas … Cik jauka gan

Ir apburošā namamāte,

Cik līksmi viņas smiekli skan!

Grāfs apburts nejūt mirkļus gaistam:

Gan kundzes skatiens laipni viz

Un it kā aicinādams laistās,