Gan nolaiž viņa acis skaistās . ..

Klau — pusnakti sit stundenis, —

Kalps priekšnamā krāc miegā maigā;

Dzied gailis; sargs pa sētu staigā,

Dzelzs plātnei piesit dažubrīd;

Natalja pieceļoties smaida:

«Dziest sveces, vairs nav tālu rīts.

Ar labu nakti! Gultas gaida …»

Grāfs īgst, ka daiļā jāatstāj,

Ar skūpstiem viņas roku klāj,

Un — te nu redz, cik tālu bieži

Iet koķetes, jo šķiroties

Spiež grāfa pirkstus pārāk cieši

Šī šķelme, piedod viņai dievs!

Tērps novilkts, gulta vaļā klāta;

Paraša kundzi gulēt liek.

Nevienu mirkli mājasmāte

Bez šīs Parašas neiztiek:

Šuj, mazgā, iznēsāt mēdz ziņas,

Prot izlūg'. vecus tērpus viņa,

Ar kungu reizēm flirtēt sāk,

Pat uzkliegt kungam meiča māk

Un kundzei acis melo droši.

Pašreiz Paraša apspriež moži,

Ko dara grāfs un kas viņš tāds.

Kas zin, kā viss jau uzošņāts?

Paraša pārcilā ik nieku,

Līdz kundze uzsauc kalponei:

«Nu pietiks, apnicis pārlieku,

Dod mici, naktstērpu un ej,

Lai beidzot es pie miera tieku!»

Bet francūzis, monsieur Picard,

Pa tam poš dusai grāfu ar:

Tiek atnests cigārs, kunga prasīts

Un svece, romāns neizlasīts,

Vīns karafē un dzeramkauss,

Vēl pulkstenis un daikti sīki,