Kas tualetei vajadzīgi, —

Un tad var likties grāfs uz auss.

Viņš Skola romānu tur rokās,

Bet ilgi lasīt nepagūst,

lk mirkli izklaidīgāks kļūst.. .

To nerimtīgas domas moka:

«Nē, nakts man nespēj mieru nest.

Vai tiešām iemīlējies es?

Un ja nu drīkst? … Lūk, joki būtu!

Bet arī — prieki, jo es jūtu,

Ka viņai tiku maķenīt.»

Un sveci nopūš grāfs tūlīt.

Sāk kveldēt viņu karstums tvanīgs.

Velns, kārdināt palaikam manīgs,

Steidz iesvelt alkas spēcīgas

Un vēlēšanās grēcīgas.

Grāfs atceras, cik daudzsološas

Bij mājasmātes acis spožās,

Cik tvirts tās augums pilnīgais,

Balss — īsti sievišķīga, maiga.

Un sārtums! Tādu piešķir vaigam

Vien veselība, lauku gaiss.

Kā pavīdēja tērpa krokās

Tās mazā kurpe bieži vien,

Kā spieda viņa grāfa roku;

Viņš taču muļķis, jānudien,

Ka aizgājis — grāls sevi vaino, —

Nav tvēris mirkli brīnumaino!

Bet vēl jau zaudēts nav nekas, —

Būs viņas durvis atvērtas …

Drīz rītasvārki spilgtā krāsā

Jau uzrauti bij veicīgi.

Uz priekšu! Ceļā krēsls gāzās,

Bet soļoja grāfs steidzīgi —

Kā Tarkvīnijs pie Lukrēcijas

Un uz it visu gatavs bija.