Tā runcis, valšķīgs viltībnieks,

Ko istabene lolo maigi,

Pie peles naktī zogas naigi:

Vieglītēm mīkstās ķepas liek,

Slien augstu kupri, piemiedz acis

Un asti kuļ, pie zemes placis,

Tad nošvikst nagi — ķēriens labs, —

Viņš sagrābj nabadzīti — caps!

Grāfs cilpo tālāk vieglām pēdām

Un taustās, ceļu uzmeklēdams.

Viņš kairās alkās tvīktin tvīkst,

Tik tikko elpu atvilkt spēdams.

Kad ejot grīdas dēļi čīkst,

Grāfs pēkšņi pamirst nodrebēdams,

Līdz bronzas kliņķi viegli tver

Un durvis uzmanīgi ver …

Pa guļamtelpu skatiens maldās:

Deg iekšā lampa, viss ir kluss,

Un liega, blāva gaisma valda.

Dus namamāte miegā saldā

Vai arī tēlo vien, ka dus.

Grāfs ieiet, vilcinās un valdās,

Bet tad pie gultas ceļos krīt…

Es lūgšu Pēterburgas dāmas,

Lai iztēlojas maķenīt,

Kāds izbīlis pēc snaudas rāmas

Ir lemts Nataljai Pavlovnai,

Un pateic, ko nu iesākt tai!

Tā raugās mīlniekā, kurš steigā

Jau kvēlus vārdus bērtin ber

Par jūtām svelmainām un beigās

Gandrīz jau segas malu tver,

Ar pārgalvību nevaldāmu

Pagalam iztrūcinot dāmu …

Tad — juzdama, ka mulsums zūd,

Un svētās dusmās, bet varbūt