Ekskursanti gāja cauri kņaza kabinetam ar espadro- niem, palašiem, līkiem zobeniem, ar cara vojevodu bruņām, ar kavalergardu bruņucepurēm, ar pēdējo imperatoru portretiem, vaļņu bisēm, musketēm, zobeniem, dagerotipiem un sadzeltējušām fotogrāfijām, kurās bija redzamas kavalergardu grupas — kavalergardos bija dienējuši vecākie Tugaji-Begi —, un kavalēristu uzņēmumiem — kavalēristos dienēja jaunākie —, ar auļotāju fotogrāfijām no Tugaju-Begu staļļiem, ar skapjiem, kas bija pilni smagu, senu grāmatu.
Viņi izgāja cauri smēķējamām istabām, kas bija viscaur izklātas ar Tekinas paklājiem, kur atradās ūdenspīpes, tahtas, čibuku kolekcijas statīvos, cauri nelielām viesistabām ar bāli zaļiem gobelēniem un senlaicīgām lampām. Izgāja cauri palmu istabai, kur palmu zari vēl arvien nebija nokaltuši,, cauri zaļajai spēļu istabai, kur stikla skapjos laistījās zeltīts un gaišzils fajanss un Saksijas porcelāns un kur Jona nemierīgi šķielēja uz Duņku. Seit, spēļu istabā, uz audekla vientulīgs dižojās lepns virsnieks baltā mundierī, atspiedies uz zobena spala. Dāma ar prāvo vēderu palūkojās uz kasku ar sešstūru zvaigzni, uz platajiem cimdu atlokiem, uz melnajām ūsām, kas šāvās augšup kā bultas, un pavaicāja Jonam: '
— Kas tas tāds?
— Pēdējais kņazs, — Jona nopūties atbildēja, — Antons Joannovičs kvalegarda formā. Viņi visi tika dienējuši kvalegardos. ,