—   Kur tad viņš ir tagad? Vai miris? — dāma godbijīgi apvaicājās.

—  Aiz kam tad miris… Tagad viņš ir svešās zemēs. Aizbrauca projām, tikko te sākās, — Jona nožagojās aiz niknuma, ka plikais atkal jauksies iekšā un pateiks kādu ģeķību.

Kailais nokrekšķējās un pavēra, muti, bet jauniešu pū- lītī kāda balss atkal izmeta:

—   Nospļauties tev, Semjon … ir tak večuks …

Un kailais sastomījās.

—   Kā? Dzīvs? — dāma bija pārsteigta. — Tas ir brī­nišķīgi! .,. Vai bērni viņam ir?

—   Bērniņu nav, — Jona skumīgi atbildēja, — dievs ne­tika devis… Jā. Viņa jaunākais brālītis, Pāvels Joanno- vičs, krita karā. Jā. Karoja ar vāciešiem… Viņš dienēja šitajos … kavalērijas grenadieros. Viņš nebija šejienietis. Viņam muiža bija Samaras guberņā …

—   Klasisks vecis… — kāds sajūsmināti nočukstēja.

•— Viņš pats būtu muzejā liekams, — kailais noņur­dēja.

Ekskursanti nonāca līdz gujamistabai. Sārts zīds pie griestiem bija sakrokots zvaigznes veidā un viļņiem slīga lejup gar sienām, sārts paklājs noklusināja katru skaņu. Sārta tilla nišā atradās griezumiem rotāta divguļama gulta. Itin kā nesen, vēl viņnakt, tajā būtu gulējuši'divi augumi. Sai telpā viss likās dzīvības pilns: gan spogulis sudrabotu lapu ietvarā un albums kaula vākos uz gal­diņa, gan pēdējās kņazienes portrets uz molberta — kņa­ziene bija jauna, sārtā tērpā.