Lampa, slīpēti flakoni, foto­grāfijas gaišos ietvaros, nosviests spilvens — viss likās nupat lietots … Jau kādas trīssimt reizes Jona bija vedis ekskursantus Tugaju-Begu guļamistabā un ikreiz sirdī pārdzīvoja sāpes, aizvainojumu un kautrību, kad paklājus mīdīja svešas kājas, kad svešas acis vienaldzīgi iztaustīja guļvietu. Kauns! Bet šodien Jonas krūtīs smeTdza sevišķi skaudri, tādēļ ka te bija kailais un vēl kāda neskaidra iemesla dēl, ko nepavisam nevarēja saprast… Tādēļ Jona atviegloti nopūtās, kad apskate bija beigusies. Viņš šos nelūgtos viesus cauri biljarda istabai izveda gaitenī un no turienes pa otrām — austrumu kāpnēm uz sānu terases un laukā.

Večuks pats redzēja, kā apmeklētāji bariņā izgāja pa smagajām durvīm un Dunka tās aizslēdza.

Iestājās vakars, un ieskanējās vakara skaņas. Kaut kur pie Orešņevas gani sāka pūst stabules, viņpus dīķiem šķindēja smalki zvaniņi — tur dzina govis. Vakarā kaut kur tālumā vairākas reizes nodunēja — sarkanarmiešu nometnē notika šaušanas mācības.

Jona pa grantēto celiņu slāja uz pagalma pusi, un vi­ņam pie jostas klinkstēja atslēgas. Ikreiz, kad apmeklē­tāji bija aizbraukuši, vecais vīrs noteikti atgriezās pilī, viens pats to izstaigāja, runādamies pats ar sevi un rū­pīgi apskatīdams priekšmetus. Pēc tam iestājās miers un varēja atpūsties, līdz krēslai pasēdēt uz sarga mājiņas lievenlša, aizpīpēt un domāt visādas veca cilvēka domas.