Vakars bija tam kā radīts — gaišs un silts, bet, rau, Jonas sirdī, kā par spīti, miera nebija. Laikam tāpēc, ka viņu bija satraucis un uzbudinājis kailais. Jona, kaut ko ņurdēdams, uzkāpa uz terases, drūmi palūkojās apkārt, noskrapšķināja atslēgu un iegāja. Mīksti šļūkdams pa paklāju, viņš uzkāpa augšā pa kāpnēm.
Kāpņu laukumiņā pie ieejas balles zālē Jona apstājās un nobālēja.
Pilī skanēja soļi. Tie nāca no biljarda istabas, izskanēja palmu istabā, tad apklusa. Sirds večukam uz brīdi pārstāja pukstēt, likās, viņš mirst. Tad sirds sāka klauvēt bieži, bieži, pukstiem jaucoties kopā ar soļiem. Kāds stingriem soļiem nāca pie Jonas — par to nebija nekādu šaubu —, un parkets jau čīkstēja kabinetā.
«Zagļi! Nelaime,» vecajam iešāvās prātā. «Te nu ir tas paredzējums, tas nojaudums… nelaime!» Jona drudžaini nopūtās, šausmās palaida acis apkārt, nezinādams, ko iesākt, kurp skriet, kliegt. Nelaime…
Balles zāles durvīs pazibēja pelēks mētelis — un parādījās ārzemnieks ar zelta brillēm. Ieraudzījis Jonu, viņš nodrebēja, izbijās, pat pakāpās atpakaļ, taču ātri saņēmās un tikai satraukti padraudēja Jonam ar pirkstu. .
— Ko tad jūs? Kungs? — Jona šausmās iemurminājās. Rokas un kājas kratīja sīki drebuļi. — Te nedrīkst. Kā tad jūs tā atpalikāt? Ak, kungs un dievs… — Jonam aiztrūka elpa, un viņš apklusa.