Ārzemnieks vērīgi ielūkojās Jonam acīs un, pievirzījies tuvāk, paklusām sacīja krieviski:
— Jona, tu nomierinies! Ciet brītiņu klusu! Vai esi viens?
— Viens… — Jona, elpu atvilcis, izgrūda, — aiz kam tad jūs, ak, debesu valdniece!
Ārzemnieks bažīgi paraudzījās apkārt, tad Jonam pāri ielūkojās vestibilā, pārliecinājās, ka aiz Jonas neviena cita nav, izvilka labo roku no aizmugurējās kabatas un nu jau skaļi, neskaidri izrunādams vārdus, sacīja:
— Nepazini vis, Jona? Slikti gan, slikti… Ja jau tu nepazīsti, tad ir slikti.
Ārzemnieka balss skaņas Jonu satrieca, kājas ceļgalos ļima, rokas kļuva saltas, un atslēgu saišķis noblākšķēja uz grīdas.
— Kungs Jēzu! Jūsu gaišība. Tētiņš, Antons Joanno- vičs. Kā tad nu tā? Kā tas var būt?
Asaras aizvilka zālei priekšā miglu, miglā sāka lēkāt zelta brilles, plombas, pazīstamās iešķībās, spožās acis. Jona rīstījās, šņukstēja, samitrinādams cimdus un kaklasaiti, ar trīcošo galvu bakstīdams kņaza cieto bārdu.
— Nomierinies, Jona, nomierinies, dieva dēļ, — kņazs murmināja, un viņa seja žēli un satraukti sašķobījās, — ka vēl kāds neizdzird …
— Tē… tētiņ, — Jona drudžaini čukstēja, — bet kā tad… ka tad jūs tā atbraucāt? Kā? Neviena nav. Nav neviena, esmu viens pats …