— Tas ir lieliski, ņem atslēgas, Jona, iesim tur, uz kabinetu!
Kņazs pagriezās un stingriem soļiem pa galeriju devās uz kabinetu. Apdullušais Jona drebēdams pacēla atslēgas un tenterēja viņam līdzi. Kņazs palūkojās atpakaļ, noņēma pelēko dūnvilnas platmali, uzmeta to uz galda un teica:
— Sēdies atzveltnī, Jona!
Tad, vaigam noraustoties, norāva otram atzveltnim ar izvelkamu lasāmpulti no muguriņas plāksnīti ar uzrakstu «Atzveltņos nesēsties» un apsēdās Jonam iepretī. Kad smagais augums iezvēlās safjānādā, lampa uz apaļā galdiņa žēli iešķindējās.
Jonam galvā viss bija kā miglā un domas lēkāja bez kādas jēgas kā zaķi no maisa — katra uz savu pusi.
— Ak, kā tu esi sačākstējis, Jona, ak dievs, cik tu esi kļuvis vecs! — kņazs uzbudināts ierunājās. — Tomēr esmu laimīgs, ka sastapu tevi dzīvu. Jāatzīstas, es domāju, ka vairs neredzēšu. Domāju, ka tevi te būs nobendējuši…
Kņaza laipnība Jonu satrauca, un viņš klusi ieraudājās, acis slaucīdams.
— Nu, diezgan, diezgan, rimsties …
— Kā … kā tad jūs tā atbraucāt, tētiņ? — Jona šņaukādamies prasīja. — Kā gan es, vecais sakārnis, jūs nepazinu? Acis man metas tumšas… Kā tad jūs tā atgriezāties, tētiņ? Tās brilles jums, tās brilles, redz, kur galvenais, un bārdiņa… Un kā tad jūs ienācāt, ka es nemanīju?