Tugajs-Begs izvilka no vestes kabatas atslēgu un parādīja to Jonam.
— Caur mazo verandu no parka, mans draugs! Kad visi tie nelieši aizbrauca, es atgriezos. Bet brilles (kņazs tās noņēma) — brilles jau tepat uz robežas uzliku uz acīm. Tās ir ar parasto stiklu.
, — Un kņazienīte, ak kungs, — vai tad kņazienīte ir kopā ar jums?
Kņaza seja vienā mirklī kļuva veca.
— Kņaziene nomira, pagājušajā gadā nomira, — viņš atbildēja, un viņam noraustījās mute, — Parīzē nomira ar plaušu karsoni. Tā arī netika redzējusi dzimto ligzdu, bet visu laiku to pieminēja. Bieži pieminēja. Un stingri piekodināja, lai es tevi noskūpstot, ja satikšot. Viņa cieši ticēja, ka mēs sastapsimies. Visu laiku lūdzu dievu. Redzi, dievs mani arī ir pārvedis mājās.
Kņazs paslējās augšup, apkampa Jonu "un noskūpstīja viņu uz miklā vaiga. Jona, asarās mirkdams, sāka mest krustus pret skapjiem ar grāmatām, pret Aleksandru I, pret logu, kura pašā apakšmaliņā dzisa saulriets.
— Lai viņai debesu valstība, debesu valstība, — viņš drebošā balsī nomurmināja, — aizlūgumu, dvēseles aizlūgumu noturēšu Orešņevā.
Kņazs nemierīgi paraudzījās apkārt — viņam bija licies, ka iečīkstas parkets.
— Nav neviena?
— Nav, neraizējieties, tētiņ, esam vieni paši. Nav jau kam te nākt. Kurš tad cits te nāks kā vien es.
— Nu, tad tā. Paklausies, Jona. Man ir maz laika. Parunāsim par darīšanām.