Domas Jonam atkal sametās krustu šķērsu. Kā tad nu būs, jānudie? Te nu viņš ir. Dzīvs! Atbraucis. Bet šite… Zemnieki, zemnieki tak!… Tīrumi?
— No tiesas gan, jūsu gaišība, — viņš lūdzoši paraudzījās kņazā, — ko nu lai iesāk? Māja tak? Kazi, atdos? …
Par šiem Jonas vārdiem kņazs sāka smieties tā, ka viņam atiezās zobi tikai no vienas — no labās puses.
— Atdos? Ko tu runā, mīļais!
Kņazs izvilka smagu, dzeltenu etviju, aizsmēķēja un turpināja:
— Nē, draudziņ Jona, neko viņi man neatdos… Tev laikam piemirsies, kas ir noticis… Ne jau par to ir runa. Vispār ņem vērā, ka esmu atbraucis tikai uz brītiņu un slepeni. Tev itin nemaz nav jāraizējas, te neviens neko nezinās. Par to tu nebēdā. Esmu atbraucis (kņazs paskatījās uz birztalām, kas lēnām grima tumsā) pirmām kārtām paraudzīties, kas te īsti notiek. Šādas tādas ziņas man bija; man raksta no Maskavas, ka pils ir vesela, tiek saudzēta kā tautas īpašums… Ta-autas … (Labajā mutes pusē kņazs zobus vairs nerādīja, bet atieza kreisajā pusē.) Ja tautas, tad tautas, velns viņu rāvis! Viss viens. Ka tikai vesela. Tā ir pat labāk… Bet redzi, kas ir: man te palikuši svarīgi dokumenti. Man tie trakoti vajadzīgi. Par Samaras un Penzas muižām. Un par Pavla Ivano- viča muižu arī. Saki — vai mans darba kabinets ir izvazāts vai nav? — Kņazs bažīgi pameta ar galvu uz portjeras pusi.