Jonam galvā iečīkstējās kā nesmērēti riteņi. Acu priekšā iznira Aleksandrs Ertuss, izglītots cilvēks ar tādām pašām brillēm kā kņazam. Stingrs un cienīgs vīrs. Tas zinātniskais Ertuss bija ik svētdienas braukājis no Maskavas, staigājis pa pili čīkstošās, rūsganās kamašās, devis rikojumus, vēlējis visu saudzēt un ilgas stundas sēdējis darba kabinetā, līdz ausīm ieracies grāmatās, rokrakstos un vēstulēs. Jona bija viņam uz turieni nesis duļķainu tēju. Ertuss bija ēdis sviestmaizes ar šķiņķi un čirkstinājis spalvu. Dažkārt viņš bija izvaicājis Jonu par veco laiku dzīvi un smaidīdams pierakstījis.
— Ir jau, ir saglabāts, — Jona murmināja, — tikai nelaime tā, tētiņ, jūsu gaišība, ka aizzīmogots. Aizzīmogots.
— Kurš tad aizzīmogoja?
— Ertuss Aleksandrs Abramovičs no komitejas …
— Ertuss? — Tugajs-Begs, neskaidri izrunādams «r», pārprasīja. — Kāpēc tad tieši Ertuss, nevis kāds cits aizzīmogo manu kabinetu?
— Viņš ir no komitejas, tētiņ, — Jona, juzdamies vainīgs, atbildēja, — no Maskavas. Viņam, redz, uzticēta uzraudzība. Te, lejā, jūsu gaišība, būs bibliotēka un mācīs zemniekus. Tad nu viņš rīko to bibliotēku.
— A, redz, kā! Bibliotēku, — kņazs atņirdza zobus,
— neko teikt, tas ir patīkami! Es ceru, viņiem ar manām grāmatām pietiks? 2ēl, žēl, ka nezināju, citādi būtu viņiem no Parīzes atsūtījis vēl. Bet pietiks taču?