•— Pietiks, jūsu gaišība, — Jona apjucis nočērkstēja,
— jums tak grāmatu kā jūra. — Ieskatoties kņazam sejā, Jonam pār muguru pārskrēja šermuļi.
Tugajs-Begs atzveltnī savilkās čokurā, ar nagiem pakasīja pazodi, tad sažņaudza bārdeli dūrē un kļuva brī- num līdzīgs portretā attēlotajam greizacim ar cepurīti galvā. Viņa acis pārvilkās ar sērīgu pelnu pelēkumu.
— Pietiks? Lieliski! Tas tavs Ertuss, kā es skatos, ir izglītots un talantīgs cilvēks. Iekārto bibliotēku, sēž manā kabinetā. Jā. Nu … vai tu zini, Jona, kas notiks, kad tas pats Ertuss būs bibliotēku iekārtojis?
Jona cieta klusu un skatījās platām acīm.
— To Ertusu es pakāršu tur tajā liepā, — kņaza baltā roka norādīja uz logu, — kas aug pie bārtiem. (Jona skumīgi un padevīgi paraudzījās turp.) Nē, labajā pusē, pie drāšu pinuma žoga. Turklāt vienu dienu Ertuss karāsies ar seju pret ceļu, lai zemnieki varētu papriecāties par šo bibliotēkas iekārtotāju, bet nākošo — ar seju uz šo pusi, lai viņš pats varētu patīksmināties par savu bibliotēku. To es izdarīšu, Jona, zvēru tev, lai tas maksā ko maksādams. Tāds brīdis pienāks, Jona, vari būt drošs, un varbūt jau itin drīz. Bet sakaru, lai dabūtu rokā Ertusu, man būs diezgan. Vari būt mierīgs …
Jona drudžaini nopūtās.
— Un līdzās, — Tugajs piesmakušā balsī turpināja, — ierādīsim vietu, zini — kam? Tam pašam kailajam.