Sem­jons Antonovs. Semjons Antonovs, — viņš pacēla acis pret debesīm, iegaumēdams uzvārdu. — Es, goda vārds, biedru Antonovu sameklēšu kaut jūras dibenā, ja vien viņš līdz tam laikam nebūs nosprādzis vai arī pakārts kopā ar citiem Sarkanajā laukumā. Bet pat tad, ja viņš būs pakārts, es viņam pāris dienu likšu karāties te pie sevis. Semjons Antonovs jau reiz ir baudījis viesmīlību liāna mītnē un ir kails staigājis pa pili ar pensneju uz deguna, — Tugajs norija siekalas, un viņa tatāriskie vai- gukauli izspiedās kā puni, — nu, nekas, es viņu pieņemšu vēlreiz un tāpat kailu. Ja es viņu dzīvu dabūšu rokā, ū, Jona!… Semjonam Antonovam neklāsies labi. Viņš ka­rāsies nč vien bez biksēm, bet arī bez ādas! Jona! Vai dzirdēji, ko viņš teica par kņazieni, manu māti? Vai dzir­dēji?

Jona rūgti nopūtās un novērsās.

—   Tu esi uzticīgs kalps, un, lai cik ilgi es dzīvotu, ne­kad neaizmirsīšu, kā tu runāji ar to kailo. Vai tiešām tev tagad nav brīnums, kā es tobrīd spēju viņu nenogalināt? Ko? Tu taču, Jona, mani pazīsti ilgus gadus? — Tugajs- Begs grāba pie mēteļa kabatas, un no tās izspraucās spī­dīgs, rievots spals; mutes kaktiņos bija skaidri redzamas baltganas putas, un balss kļuva smalka un sēcoša: — Bet, redz, nenogalināju! Nenogalināju tāpēc, Jona, ka laika savaldījos. Bet to, cik dārgi tas man maksāja, zinu tikai es pats. Nedrīkstēja nogalināt, Jona. Tas būtu iznācis vāji un neveiksmīgi, mani būtu notvēruši, un es neizpil­dītu neko no tā, kā dēļ esmu atbraucis. Mēs, Jona, izda­rīsim ko vairāk… Un labāk, — kņazs kaut ko nomurmi­nāja zem deguna un apklusa.