Un, lūk, jauniešu vidū arī kāds pavecāks vīrietis ap gadiem četrdesmit, kurš Jonā tūliņ modināja izbrīnu. Sis cilvēks bija gluži kails, ja neņem vērā īsiņās bālganās kafijkrāsas bikšeles, kas nesniedzās ne līdz ceļiem un uz vēdera bija apjoztas ar siksnu, kurai uz sprādzes uzraksts «1. reālskola», un vēl viņam uz deguna bija pensnejs, salipināts ar violetu zīmogi aku. Kailā cilvēka uzkumpušo
muguru klāja jau sen uzmetušies brūni izsitumi, bet kājas viņam bija nevienādas — labā resnāka par kreiso —, un abām uz apakšstilbiem stīgoja mezglainas vēnas.
Jaunie cilvēki un meičas izturējās tā, it kā tas nebūtu nekas neparasts, ka tāds kails cilvēks braukā vilcienā un apskata muižas, turpretī veco, vārgulīgo Jonu kailais pārsteidza un izbrīnīja.
Kailais, galvu izslējis, meiteņu pulciņā soļoja no vārtiem uz pili, un viena ūsa viņam bija bramanīgi uzskrul- lēta un bārdiņa apgriezta kā izglītotam cilvēkam. Jaunie, Jonu aplenkuši, čivināja kā putni un visu laiku smējās, tā ka Jona galīgi apjuka un satraucās, bēdīgs prātoja par tasītēm un daudznozīmīgi meta Dunkai ar acīm uz kailo. Tai, skatoties uz vīreli ar nevienādajām kājām, vaigi vai plīsa. Un tad vēl, taisni kā par nelaimi, nezin no kurienes uzkūlās Cēzars un visus palaida garām netraucēti, bet kailo aizrīdamies un kāsēdams ņēmās riet ar kādu īpašu piesmakušu, vecišķu niknumu. Un tad sāka izmisīgi, mokoši gaudot.