Jona sēdēja kā miglā, un no kņaza vārdiem viņā kņu- dinājās saltumiņš, it kā viņš būtu sadzēries piparmētras. Galvā vairs nebija nekādu domu, tikai tādas driskas vien. Istabā jau bija jūtami sabiezējusi krēsla. Tugajs iestūma spalu kabatā, saviebās, piecēlās -un paskatījās pulkstenī.
— Nu tad tā, Jona, ir vēls. Jāpasteidzas. Naktī es aizbraukšu. Nokārtosim darīšanas. Vispirms, lūk, ko, — kņazam rokās parādījās kabatas portfelis, — ņem, Jona, ņem, uzticamais draugs! Vairāk iedot nevaru, pašam ir pamaz.
— Neparko neņemšu! — Jona nosēca un sāka atvēci- nāties ar rokām.
— Ņem! — Tugajs stingri sacīja un pats iebāza Jonam bušlata kabatā baltus papīriņus. Jona iešņukstējās. — Tikai pielūko — te uz vietaš nemaini, citādi sāks plīties virsū, kur ņēmi. Nu, bet tagad par pašu galveno. Atļauj nu, Jona Vasiļjevič, līdz vilcienam palikt pilī. Divos naktī aizbraukšu uz Maskavu. Es kabinetā izskatīšu šādus tādus dokumentus.
— Aizzīmogots tak, tētiņ, — Jona žēli ierunājās.
Tugajs piegāja pie durvīm, atbīdīja portjeru un ar vienu
rāvienu noplēsa aukliņu ar zīmoglaku. Jona noelsās vien.