— Blēņas, — Tugajs noteica, — galvenais, nebaidies! Nebaidies, mans draugs! Es tev galvoju, ka izdarīšu tā, lai tev ne par ko nevajadzētu atbildēt. Vai tu man tici? Nu, redzi, nu …
Tuvojās pusnakts stunda. Jona sargbūdā nokāvās ar miegu. Flīģelītī izvārgusies gulēja Tatjana Mihailovna un Mince. Pils mēness gaismā izskatījās balta, rēgaina un mēma …
Darba kabinetā, kur bija rūpīgi nolaistas melnās Što- ras, uz atvērtās rakstāmpults dega petrolejas lampa, mezdama maigu, zaļu gaismu uz dokumentu kaudzēm, kas mētājās uz grīdas, uz atzveltņa un uz sarkanās vadmalas. Blakus — lielajā kabinetā, kur bija aizvilktas ciet dubultās štoras, stearīna svecēm žuburotajos svečturos bija parogļojušās daktis. Skapjos, blāvi ievizēdamies, paspīdēja grāmatu sējumi. Aleksandrs I bija atdzīvojies un plikpaurains pie sienas liegi smaidīja.
Darba kabinetā pie rakstāmpults sēdēja cilvēks privātās drēbēs un ar kavalergardu bruņucepuri galvā. Virs apsūbējušā, ar zvaigzni rotātā metāla gaisā uzvaroši cēlās ērglis. Virs dokumentu lēveņa cilvēka priekšā gulēja bieza klade vaskadrānas vākos. Pirmās lappuses augšā sīkā rokrakstā bija uzrakstīts:
ALEKS. ERTUSS HANA MĪTNES VĒSTURE
Zemāk:
1922—1923
Tugajs, atbalstījis vaigus dūrēs, ar aizmiglotām acīm neatraudamies raudzījās melnajās rindiņās. Valdīja dziļš klusums, un pats Tugajs dzirdēja, kā viņa vestes kabatā, minūtes krimzdains, nepielūdzami tikšķēja pulkstenis. Divdesmit minūtes, visu pusstundu kņazs sēdēja nepakustēdamies.