Piepeši caur štorām ielauzās stiepta, skumīga skaņa. Kņazs atjēdzās un, ar troksni atgrūzdams krēslu, piecēlās.
— Ek, nolādētais suns, — viņš noņurdēja un iegāja parādes kabinetā. Skapja blāvajā stiklā viņam pretī nāca neskaidrs kavalergarda stāvs ar spīdošu galvu. Piegājis stiklam tuvāk, Tugajs ielūkojās tajā ciešāk, nobālēja un slimīgi pasmīnēja.
— Tpū, — viņš nočukstēja, — prātā var sajukt!
Viņš noņēma bruņucepuri, patrina deniņus,' padomāja, ielūkojās stiklā un piepeši neganti trieca bruņucepuri pret zemi tā, ka pa istabām aizskanēja dārdi un skapju stikli žēli nodžinkstēja. To izdarījis, Tugajs sakņupa, ar kāju iespēra bruņucepuri kaktā un sāka soļot pa paklāju līdz logam un atpakaļ. Vienatnē, acīmredzot svarīgu un nemiera pilnu domu tirdīts, viņš izskatījās labsirdīgāks, vecāks un, murminādams un kodīdams lūpas, runāja pats ar sevi:
— Tas nevar būt. Nē… nē … nē …
Parkets čīkstēja, un sveču liesmas liecās un plīvoja. Skapju stiklos parādījās un pazuda iesirmu, šaudīgu vīriešu atspulgi. Kādu loku -mezdams, Tugajs strauji apcirtās, piegāja pie sienas un sāka vērīgi skatīties.