Iega- rēnā fotogrāfijā ciešā puslokā stāvēja un sēdēja sastinguši un tā iemūžināti cilvēki ar ērgļiem virs bruņucepurēm. Balti, plati cimdu gali, zobenu rokturi. Pašā prāvās gru­pas vidū sēdēja neizskatīgs cilvēks ar bārdiņu un ūsām un atgādināja pulka ārstu. Taču sēdošo un stāvošo kava- lergardu galvas puspagriezienā bija saspringti pievērstas neliela auguma cilvēkam, kas šķita gluži pazūdam zem bruņucepures.

Sis nelielais cilvēks baltos, saspringušos kavalergardus bija nomācis tāpat, kā nomāca bronzā veidotais uzraksts par viņu. Ik vārds tajā sākās ar lielo burtu. Tugajs ilgi raudzījās pats sevī: viņš sēdēja trešais no nelielā cilvēka.

—   Nevar būt, — Tugajs skaļi noteica un pārlaida acis milzīgajai istabai, it kā pieaicinādams par lieciniekiem ne­skaitāmus sarunu biedrus. — Tas ir sapnis. — Viņš atkal savā nodabā kaut ko nomurmināja, tad nesakarīgi tur­pināja: — Viens, viens no diviem: va4 nu tas ir paga­lam … un viņš … tas .,. tas tur … dzīvs … vai arī es,.. nevaru tikt gudrs …

Tugajs pārvilka plaukstu pār matiem, pagriezās, ierau­dzīja skapim tuvojošos cilvēku un neviļus nodomāja: «Esmu novecojis,» — tad atkal sāka murmināt: — Pa ma­nām dzīvajām asinīm, pāri visam dzīvajam gāja un mī­dījās, it kā viss būtu beigts. Varbūt es patiesi esmu miris? Esmu ēna? Bet es taču esmu dzīvs, — Tugajs vaicājoši palūkojās uz Aleksandru I, — es visu samanu un jūtu. Skaidri jūtu sāpes, bet visvairāk niknumu, — Tugajam šķita, ka tumšaj.ā zālē »būtu pazibējis kailais, naida sal­tums izskrēja Tugajam caur locītavām, — žēl, ka netiku nošāvis. ZēL — Niknums viņā auga augumā, un mēle kļuva sausa.