Viņš-atkal pagriezās un klusēdams sāka soļot līdz logam un atpakaļ, ikreiz pagriezdamies uz sienu starp logiem un ielūkodamies kavalergardu grupā. Tā pagāja kāds stundas ceturksnis. Pēkšņi Tugajs apstājās, pārvilka plaukstu pār matiem, iegrūda roku kabatā un nospieda pulksteņa repetīru. Kabatā maigi un noslēpumaini nosita divpadsmit reizes, pēc pauzes "citā tonī vēl vienu reizi ceturksni un vēl pēc pauzes — trīs minūtes.
— Ak mans dievs, — Tugajs nočukstēja un sāka steigties. Viņš. palūkojās apkārt un vispirms paņēma no galda brilles un uzlika tās uz acīm. Taču tagad tās kņaza ārieni neko daudz neizmainīja. Viņa acis šķielēja tāpat kā hā- nam audeklā, un tajās gaismojās vienīgi kādas nobriedušas izmisīgas domas vieglā uguns. Tugajs uzvilka mēteli un uzlika cepuri, atgriezās darba kabinetā, paņēma rūpīgi uz atzveltņa savrup atlikto apzīmogoto, uz pergamenta un papīra rakstīto dokumentu žūksnīti, salocīja to un ar pūlēm iestūķēja mēteļa kabatā. Tad viņš apsēdās pie rakstāmpults un pēdējoreiz pārskatīja papīru kaudzes, noraustīja vaigu un, apņēmīgi šķielēdams, ķērās pie darba. Atlocījis platās mēteļa piedurknes, viņš vispirms ķērās pie Ertusa manuskripta, vēlreiz pārlasīja pirmo lappusi, atieza zobus un strauji sāka plēst to ar rokām. Knikšķēdams nolūza nags.