«Tpī, sasodītais,» Jona kā apstulbis nikni domāja, šķielēdams uz nelūgto' viesi, «kāds jods tādu te attriecis! Un ko tas Cēzars gaudo? Ja nu kādam jāmirst, tad lai šitain plikajam!»
Vajadzēja vien sadot Cēzaram ar atslēgām pa ribām, jo pūlītim aiz muguras savrup soļoja pieci kārtīgi apmeklētāji. Resnvēderaina dāma, kailā vīrišķa dēļ satraukusies un piesarkusi. Viņai līdzi pusaugu meitene ar garām bizēm. Kāds slaida auguma gludi skuvies kungs ar skaistu, mazliet krāsojušos dāmu un pavecāks lepns ārzemju kungs ar apaļām zelta brillēm, platā gaišā mētelī un ar spieķi. Cēzars no kailā' pārsviedās pie šiem kārtīgajiem apmeklētājiem un ar skumjām blāvajās, vecišķajās acīs vispirms sāka riet uz dāmas zaļo saulessargu, bet tad iekaucās uz ārzemnieku tā, ka tas kļuva bāls, sāka kāpties atpakaļ un kaut ko noņurdēja nevienam nezināmā valodā.
Jona neizturēja un tā pacienāja Cēzaru, ka tas gaudošanu aprāva, atieza zobus un nozuda.
— Uz slauka notīriet kājas! — Jona sacīja, un viņa seja kļuva skarba un svinīga kā allaž, kad viņš ienāca pilī. Dunkai viņš pačukstēja: — Turi acis vaļā, Dūņa…— un ar smagu atslēgu slēdza vaļā stikla durvis, kas izgāja uz terasi. Baltie dievi no balustrādes vēlīgi noskatījās uz viesiem.