Tie sāka kāpt augšup pa baltajām kāpnēm, kas bija noklātas ar aveņkrāsas paklāju, pie pakāpieniem tas bija piestiprināts ar zeltītiem stieņiem. Kailais gadījās visiem priekšā, līdzās Jonam, un soļoja, lepni iemīdāms basās pēdas mīkstajos pakāpienos.

Augšstāvā vakara gaisma, plāno, balto štoru aizturēta, spiedās cauri lielajiem stikliem aiz kolonnām. No augšējā kāpņu laukumiņa ekskursanti atskatījās uz kāpņu telpu, gar kuru tikko bija kāpuši augšup, un redzēja balustrādi ar baltām statujām, baltās aiļu starpas ar tumšiem port­retiem un griezumiem rotāto lustru, kas draudēja pārraut tievo auklu un iegāzties kāpņu telpas dziļumā. Augstumos, nezin kurp laizdamies, spārnus plivināja sārti amori.

—   Skaties, skaties, Veročka, — dūšīgā māte pačukstēja, — redzi, kā kņazi dzīvojuši normālos laikos!

Jona stāvēja maliņā, un viņa skūtajā, grumbainajā sejā novakares rāmumā mirdzēja lepnums.

Kailais sakārtoja uz deguna pensneju, palūkojās apkārt un teica:

—  Cēlis ir Rastrelli. Nav nekādu šaubu. Astoņpadsmi­tais gadsimts.

—   Kas par Rastrelli? — klusi noklepojies, atsaucās Jona. — Cēla kņazs Antons Joannovičs — lai viņam de­besu valstība! — pirms pusotra simta gadiem. Tā, redz, — viņš nopūtās. — Tagadējā kņaza vec-vec-vectēvs.

Visi pagriezās pret Jonu.

—  Jūs laikam nesaprotat, — kailais atbildēja, — An­tona Joannoviča laikā, tas tiesa, bet arhitekts taču bija Rastrelli. Un otrām kārtām nekādas debesu valstības nav un arī tagadējā kņaza, paldies dievam, vairs nav. Vispār es nesaprotu, kur ir vadītāja.