— Vadītāja, — Jona iesāka un aiz naida pret kailo iešņācās, — sirgst ar zobiem, mirst vai nost, uz rīta pusi izlaidīs garu. Bet par to valstību — tur jums taisnība. Dažam labam tās no tiesas nav. Debesu valstībā bezkaunīgā izskatā — bez biksēm — iekšā nelaiž. Vai nav tiesa?
Jaunieši visi reizē spalgi iesmējās. Kailais sāka mirkšķināt acis, atstiepa lūpas.
— Man tomēr jums jāsaka — jūsu simpātijas pret debesu valstību un kņaziem ta'gadējos laikos ir diezgan dīvainas … Un man šķiet…
— Liecieties mierā, biedri Antonov, — pūlī samierinoši atskanēja meitenīga balss.
— Semjon Ivanovič, izbeidz, lai jau! — norūca apslāpēts bass.
Visi devās tālāk. Vakarblāzmas pēdējie stari krita caur efejām, kas bija aizaudušas stikla durvis uz baltām Vāzēm rotāto terasi. Sešas baltas kolonnas, augšgalā apvītas ar grieztām lapām, balstīja luktu, kurā kādreiz bija spīguļojušas muzikantu taures. Kolonnas slējās līksmas un šķīstas, gar sienām cienīgi stāvēja viegliņi, zeltīti krēsli. Sienas svečturu tumšie ķekari raudzījās telpā, un tajos, it kā vēl tikai vakar nodzēstas, vīdēja baltas, pusnode- gušas sveces. Amori lidinājās un vijās virknēs, maigos mākoņos dejoja kaila sieviete.