Zem kājām slīdēja šļūde- nais klucīšu parkets. Dīvains šķita kustīgais jauno ļaužu pūlītis uz melnrūtainā parketa, un smagnējs un drūms likās ārzemnieks ar zelta brillēm, kurš bija nošķīries no grupas. Viņš stāvēja aiz kolonnas un kā apburts raudzījās tālumā cauri efeju stīgām.

Neskaidrajā čalā ieskanējās kailā vīra balss. Pašvīkājis kāju pa spīdīgo parketu, viņš apvaicājās Jonam:

—   Kas taisījis parketu?

«— Dzimtzemnieki, — Jona nedraudzīgi atbildēja, — mūsu dzimtzemnieki.

Kailais nosodoši pasmīnēja.

—   Lieliski nostrādāts, nav ko teikt! Redzams, ļaudis ilgi dabūjuši locīt muguru, izzāģējot šos klucīšus, lai vē­lāk liekēži pa tiem švīkātu kājas. Visādi oņegini… švīks … švāks … Droši vien dejoja caurām naktīm. Cita jau nekā nebija, ko darīt.

Jona savā nodabā nodomāja: «Ak tu, plikais mērglis, uzkritis kā sērga, kungs, apžēlojies!» Viņš nopūtās, no­grozīja galvu un veda ekskursantus tālāk.

Sienas noslēpa tumšas gleznas apsūbējušos zelta ietva­ros. Katrīna II sermuļādās, ar diadēmu baltos, uzbu- žinātos matos, ar antimonu krāsotām uzacīm no milzīgā, smagā kroņa apakšas raidīja skatienu pār visu sienu. Viņas slaidie, smailie pirksti atdusējās uz sēdekļa roku- balstiem. Jauns strupdegunis ar četrstūrainām zvaigznēm pie krūtīm dižojās iepretī pakarinātā eļļas gleznā un ar naidu noraudzījās savā mātē. Bet visapkārt dēlam un mātei līdz pat ar ciļņiem rotātajiem griestiem drūzmējās ordas kņazienes un kņazi — Tugaji-Begi ar saviem radi­niekiem.