Krāsām laistoties, plaisām melnējot, pēc nepatiesiem nostāstiem un leģendām, centīga XVIII gadsimta gleznotāja otas uzgleznots, laika gaitā satumsušā audeklā sēdēja greizacainais, melnīgsnējais un laupītkārais ciltstēvs — Mazās ordas pavēlnieks hāns Tugajs ar krāsainiem dārgakmeņiem nošūtu cepuri galvā un no pusdārgakmens darinātu zobena rokturi.
Pustūkstoti gadus veca no sienām raudzījās kņazu Tu- gaju-Begu dzimta, dižciltīga, drosmīga dzimta, kurā ritēja daudzu kņazu, hānu un caru asinis. Vietām padzisusi, no audekliem pretī rēgojās dzimtas vēsture, kur kopā jaucās te kaujas slava, te apkaunojums, mīlestība, naids, netikumi un izvirtība …
Uz postamenta apsūbējusi bronzā lieta vecās mātes biste ar bronzas aubi un pazodē sasietām bronzas lentēm, uz krūtīm ovālam, stingam spogulim līdzīgs šifrs. Sausā mute iekritusi, deguns smails. Viņai piemitusi neizsīkstoša izdoma uz netiklībām, un visu mūžu viņu pavadījusi divējāda slava: žilbinošas skaistules un briesmīgas Mesalīnas slava. Izdaudzinātās un briesmīgās zieineju pilsētas drēgnajā miglā viņu apvija leģenda, jo ar pirmo mīlestību jau sava mūža novakarē viņu bija apveltījis tas pats brašais ģenerālis, kura portrets kabinetā karājās līdzās Aleksandram I.