Un cik šis nēģeris bija aukstasinīgs — viņš man nebūtu devis ceļu, ja es viņu nepagrūstu. Jautāju ļaudīm, kāpēc nevar šo nēģeri pārdot vairāksolī­šanā. To es gribēju zināt. Un vai zini, ko viņi man atbildēja? Viņu nevarot pārdot, iekams viņš šai štatā neesot nodzīvojis sešus mēnešus, un tik ilgi viņš šeit vēl nebija uzturējies. Tas ir tikai viens piemērs! Un tā esot valdība, kas nevar pārdot atbrīvotu nēģeri, iekams viņš štatā nav nodzīvojis sešus mēnešus! Te nu ir valdība, kas saucas valdība un izliekas esam valdība, un domā, ka ir valdība, un nevar pakustināt ne pirkstu sešus mēnešus, lai sagrābtu nolādētu glūņu, zaglīgu brīvlaistu nēģeri baltā kreklā … un . . .

Tēvs nemaz nepamanīja, kurp aizgrīļojas viņa vecās kājas, pārten- terēja pār mucu, kurā bija iesālīta cūkgaļa, un viņš sāpīgi sasita sev abus stilbus, un viņa runa beidzās ar lāstiem par nēģeri un valdību, un arī par mucu. Viņš lēkāja labu laiku pa būdu pārmaiņus uz vienas, tad uz otras kājas, sakampis pa kārtai katru stilbu, un beidzot pēkšņi izstiepa kreiso kāju un no visa spēka iespēra mucai. Bet tas nebija prātīgi darīts, jo viņš spēra ar kurpi, no kuras pa plīsumu purngalā rēgojās viņa kājas pirksti, un tagad viņš izgrūda tādu kaucienu, no kura cilvēkam varēja mati sacelties stāvus, pakrita uz netīrās grīdas, vārtījās, turēdams savus kājas pirkstus, un atkal lādējās tā, ka viņa lāsti pārspēja visu līdz šim dzirdēto. Viņš pats vēlāk ar to lielījās. Viņš bija dzirdējis veco Sanberiju Hegenu lādamies tā labākajās dienās un apgalvoja, ka esot arī to pārspējis, bet, manuprāt, viņš tikai lielījās.

Pēc vakariņām tēvs atkal atvēra pudeli un sacīja, ka tur vēl esot diezgan, lai divreiz piedzertos un vienreiz dabūtu delīriju. Tā viņš vienmēr mēdza sacīt. Es secināju, ka viņš pēc kādas stundas būs līdz nemaņai piedzēries, tad vai nu nozagšu atslēgu, vai arī izzāģēšu caurumu. Viņš dzēra un dzēra, un beidzot nogāzās uz savām segām, bet man nelaimējās. Viņš dziļi neiemiga, bet vārtījās, rūca un vaidēja ilgāku laiku. Beidzot es pats kļuvu tik miegains, ka nespēju acis turēt vaļā, un, iekams to apzinājos, biju cieši aizmidzis, atstājot sveci degam.