Nezinu, cik ilgi gulēju, bet pēkšņi pamodos no drausma kliedziena. Vecais stāvēja kājās ar mežonīgu skatienu, lēkāja šurp un turp un brēca, ka te esot čūskas. Viņš kliedza, ka tās lienot viņam augšup pa kājām, tad atkal salēcās un ieķērcās, ka viena ie­dzēlusi vaigā, bet es nekādas čūskas neredzēju. Viņš skraidīja apkārt pa būdu, kliegdams:

—  Noņem tās! Noņem tās! Tās kož man kaklā!

Nekad nebiju redzējis cilvēkam tik neprātīgu skatienu. Drīz vien viņš pagura un elsdams nokrita zemē, tad apbrīnojami strauji sāka vārtīties, spārdīdams visu, kas gadījās priekšā, vicinādams rokas un ķerstīdams gaisu, nepārtraukti kliegdams, ka viņu sagrābuši velni. Mazpamazām viņš pagura un gulēja klusu, šad tad ievaidēdamies. Tad apklusa pavisam. Dzirdēju, ka mežos tālumā brēca pūces un kauca vilki, bet te viss bija briesmīgi kluss. Tēvs gulēja kaktā. Palēnām viņš uzslējās, pieliecis galvu. Tad sacīja ļoti klusi:

—  Tap-tap-tap — tie ir miroņi, tap-tap-tap — viņi nāk man pakaļ, bet es neiešu. Viņi ir jau klāt! Nepieskarieties man! Rokas nost — tās ir aukstas! Laidiet — lieciet mani, nabadziņu, mierā!

Tad viņš nometās uz visām četrām un rāpoja, lūgdamies, lai tie viņu atstāj vienu, ietinās segā, pavēlās zem vecā priežukoka galda, joprojām lūgdamies, un tad sāka raudāt. Es to dzirdēju cauri segai.

Tad viņš atkal nometa segu un uzlēca kājās, mežonīgi skatīdamies visapkārt, ieraudzīja mani un nāca man virsū. Viņš mani dzenāja pa visu istabu, turēdams rokā saliecamo nazi, dēvēdams mani par Nāves eņģeli, un solījās nogalināt, tad es vairs nenākšot viņam pakaļ. Es lūdzos un teicu, ka esmu tikai Haks, bet'viņš griezīgi smējās un rēca, un lādējās, un turpināja mani vajāt. Kad strauji apgriezos un gribēju izspraukties zem viņa rokas, viņš mani satvēra aiz svārku apkakles, un man šķita, ka nupat ir beigas, bet es zibens ātrumā nometu svārkus un izglābos. Necik ilgi viņš bija galīgi nokusis: atkrita ar muguru pret durvīm un teica, ka mirkli atpūtīšoties, tad mani nogalināšot. Viņš nolika nazi sev apakšā un piebilda, ka tagad gribot gulēt un atgūt spēkus, un tad jau redzēšot, kurš kuru pieveikšot.



28 из 292