Drīz viņš iemiga. Es paņēmu veco krēslu ar saplaisājušo sēdekli un uzkāpu uz tā tik klusi, cik vien varēju, noņēmu bisi no sienas, iegrūdu tajā slauķi, lai pārbaudītu, vai tā pielādēta, un noliku ieroci uz mucas ar stobru pret tēvu, pats nosēdos aiz tās, lai gaidītu, līdz viņš pakustēsies. Cik lēni un klusi vilkās laiks!
Septītā noda(a
— Celies! Ko tu te esi sadomājis?
Es atvēru acis un paskatījos visapkārt, lai saprastu, kur atrodos. Saule jau bija uzlēkusi, un es biju cieti gulējis. Tēvs stāvēja man blakus un izskatījās saīdzis un arī tāds kā sasirdzis. Viņš jautāja:
— Ko tu dari ar bisi?
Manuprāt, viņš neatcerējās neko no savām izdarībām, tāpēc atbildēju:
— Kāds lauzās iekšā, tālab es stāvēju sardzē.
— Kādēļ tu mani nepamodināji?
— Mēģināju, bet nevarēju. Tu nepamodies.
— Labi. Nestāvi te pļāpādams visu dienu, bet lasies ārā un palūko, vai nav kāda zivs pie āķiem mums brokastīs. Es arī tūliņ iešu tev pakaļ.
Viņš atslēdza durvis, un es aizgāju uz upes krastu. Ievēroju, ka upē peld aplauzīti zari, paspīd koka mizas,— no tā secināju, ka ūdens sācis kāpt. Apsvēru, ka tagad man pilsētā klātos zaļi. Jūnijā,- kad ūdens cēlās, man vienmēr laimējās, tas atnesa malkas pagales, garu plostu baļķus — dažreiz pat duci uzreiz, tos tikai vajadzēja izzvejot un pārdot malkas sētās un zāģētavās.