Staigāju gar krastu, ar vienu aci vērodams, vai nenāk vecais, ar otru — vai uzplūdi neatnesīs kaut ko noderīgu. Pēkšņi man tuvojās laiva — varen skaista, trīspadsmit vai četrpadsmit pēdu gara, līgana kā pīle. Es kā varde uz galvas ielēcu no krasta upē ar visām drēbēm un aizpeldēju pie laivas. Domāju, ka tajā kāds nogūlies, jo dažreiz cilvēki tā mēdz darīt, lai citus izmuļķotu, un, kad jau laivu esi izvilcis krastā, tie pieceļas un smejas. Bet šoreiz tā nebija. Laiva bija tukša,\ es iekāpu tajā un pieairēju to pie krasta. Domāju — vecais būs priecīgs, to ieraugot,— laiva bija savus desmit dolārus vērta. Bet, kad izkāpu krastā, tēvs vēl nekur nebija redzams, un, kamēr iestūrēju laivu mazas upītes grīvā, kas bija aizaugusi vīnogulāju stīgām un kārkliem, man ienāca prātā cita doma — noslēpšu laivu šeit un aizbēgšu nevis mežā, bet aizbraukšu kādas piecdesmit jūdzes lejup pa upi un apmetīšos labā vietā, tad man nebūs tik grūti jāstaigā kājām.

Es biju diezgan tuvu būdai, un šķita, ka jau dzirdētu veco nākam, taču paguvu noslēpt laivu, tad iznācu un skatījos no kārklu krūma — tur jau vecais stāvēja uz takas un tēmēja ar bisi uz kādu putnu. Viņš neko nebija manījis.

Kad viņš pienāca man klāt, es izlikos, ka uzmanīgi pārbaudu savus makšķeru āķus. Viņš pārmeta man, ka es strādājot lēni, bet es viņam pastāstīju, ka iekritu upē un tāpēc nokavējos. Zināju, ka viņš ieraudzīs manas slapjās drēbes un iztaujās mani. Mēs noņēmām no āķiem piecus samus un gājām mājās.

Kad pēc brokastīm nolikāmies gulēt, jo abi bijām noguruši, es visādi izdomājos, kā rīkoties, lai tēvs un atraitne mani nemeklētu. Tas būtu labāk nekā paļauties uz laimi, ka man veiksies aizbēgt tālu, iekams pamanīs manu nozušanu. Viss taču var gadīties. Es tomēr neko nespēju izdomāt, bet pēc kāda laika tēvs piecēlās un padzērās vēl no mucas ūdeni. Viņš sacīja:

— Ja te vēlreiz kāds blandās apkārt, tad pamodini mani — dzirdi? Tam vīram nav bijis prātā nekas labs. Es viņu būtu nošāvis. Nākam­reiz tu mani pamodini — vai dzirdi?