Tad viņš atkal nolikās garšļaukus un aizmiga, bet viņa vārdi manī izraisīja vajadzīgo domu. Es sev sacīju: «Tagad tu vari visu izrīkot tā, ka neviens tev nedzīsies pakaļ.»

Ap pulksten divpadsmitiem mēs izgājām un soļojām uz upes krastu. Ūdens upē sāka strauji kāpt, nesdams sev līdzi dažādus kokus. Garām peldēja deviņi baļķi no liela plosta, kas vēl bija sasaistīti kopā. Iebraucām ar laivu tālāk upē un izvilkām plosta atliekas krastā. Tad ēdām pusdienas. Cits tēva vietā būtu gaidījis visu dienu krastā, vai nevarēs vēl ko izvilkt no ūdens, bet tas nebija viņa garā. Deviņi baļķi uzreiz — ar to jau pietika, viņam tie bija jāaizgādā pilsētā un tur jāpārdod. Viņš ieslēdza mani būdā, piesēja baļķus savas laivas pakaļgalā un aizbrauca ap pusčetriem. Man šķita, ka šonakt viņš neatgriezīsies. Nogaidīju, līdz viņš bija aizbraucis pietiekami tālu, tad paņēmu savu zāģi un turpināju apstrādāt baļķi. Tēvs vēl nebija aizsniedzis otro upes krastu, kad es jau izlīdu no būdas. Viņš un plosts rēgojās tālumā uz ūdens tikai kā neliels melns punkts.

Paņēmu maisu ar kukurūzas miltiem un aiznesu to tur, kur biju noslēpis laivu. Pašķīru krūmāju zarus un ieliku maisu laivā. Tad aiznesu speķa gabalu un viskija pudeli. Pievācu ari visu kafiju, cukuru, pulveri un skrotis; paņēmu prapjus, spaini un ķirbja blašķi, smeļamo kausiņu un skārda krūzīti, veco zāģi, divas segas, pannu un kafijas kannu. Paņēmu arī makšķeres, sērkociņus un citas lietas — visu, kam bija kaut centa vērtība. Aptīrīju, kā nākasl Gribēju paņemt arī cirvi, bet būdā cirvja nebija, vienīgais cirvis bija palicis pie malkas grēdas, un to es ar nodomu negribēju ņemt sev līdzi. Tad vēl paķēru bisi — un mans darbs bija veikts.

Biju stipri nomīdījis zemi, vairākkārt izlīzdams pa caurumu un aiznesdams tik daudzas lietas. Tāpēc šo vietu nokaisīju ārpusē ar svaigu zemi, cik labi varēdams, lai nosegtu zāģu skaidas un savas pēdas. Tad iestiprināju izzāģētā baļķa gabalu atpakaļ vecajā vietā, paliku zem tā divus akmeņus un vienu akmeni atbalstīju pret izzāģētā baļķa sāniem, jo tas bija mazliet izliecies un neskāra zemi. Stāvot četru vai piecu pēdu atstatumā, nezinātājs nevarēja pamanīt, ka