baļķis iezāģēts, turklāt caurums bija būdas mugurpusē, diezin vai kāds te staigātu un skatītos!
Līdz laivai zeme bija apaugusi ar zāli un nekādas pēdas nepalika. Aizgāju apskatīties upi, nostājos krastā un raudzījos pāri straumei. Nekas nebija redzams. Paņēmu bisi un iegāju mazliet dziļāk mežā, jo gribēju nomedīt kādu putnu, bet ieraudzīju mežacūku. Cūkas, kas aizbēg no prērijas fermām, drīz vien kļūst par mežacūkām. Nošāvu šo dzīvnieku un aizvilku līdz būdai.
Paņēmu cirvi un saskaldīju durvis — cirtu un kapāju no visa spēka, tad ievilku būdā cūku un pie paša galda pāršķēlu ar cirvi tai kaklu. Ļāvu, lai asinis notek uz zemes, es saku — uz zemes, jo būdā bija cieti nomīdīts klons, nevis dēļu grīda. Tad paņēmu vecu maisu, saliku tajā vairākus lielus akmeņus, cik vien spēju sanest, tad vilku maisu pa cūkas asinīm līdz durvīm un caur mežu līdz upei, kur to iesviedu ūdenī. Maiss tūlīt nogrima un nebija vairs redzams. Bet varēja skaidri saskatīt: kaut kas bija vilkts pa zemi. Vēlējos, kaut Toms Sojers būtu šeit, zināju, ka viņu šāds pasākums ļoti ieinteresētu un viņš to papildinātu ar savām izdomām. Nevienam citam nebija tāda vēriena kā Tomam Sojeram.
Beigās es sev izrāvu matu kušķi, notraipīju cirvi bagātīgi ar asinīm, pielipināju matus pie cirvja asmeņa, tad iesviedu šo rīku kaktā. Pacēlu cūku, piespiedu to sev pie krūtīm, ietinis svārkos (lai asinis nepilētu), aizgāju labu gabalu pa krastu un upes lejastecē iesviedu cūku ūdenī. Tad man prātā ienāca kaut kas cits. Aizgāju līdz laivai, izcēlu no tās miltu maisu un veco zāģi un aiznesu atpakaļ būdā. Noliku maisu tur, kur tas parasti stāvēja, un ar zāģi ieplēsu tam apakšā caurumu, jo mājā nebija ne nažu, ne dakšiņu šādam nolūkam — tēvs visus ēdienus pagatavoja un ēda ar savu saliecamo nazi.