Tad aiznesu maisu kādus simt jardus pāri zālienam un cauri kārklu krūmiem mājas austrumpusē līdz seklam ezeram, kas bija kādas piecas jūdzes plats un aizaudzis ar meldriem,— tur mitinājās arī pīles šai gadalaikā. Otrā pusē no ezera iztecēja rāvains strauts, vairāku jūdžu garš,— es nezinu, kur tas ietecēja, bet tikai ne upē. Milti pa caurumu bira laukā un izveidoja nelielu taciņu līdz ezeram. Izšviedu arī tēva galodu, it kā tā būtu nejauši pazaudēta. Tad aizsēju caurumu maisā ar auklas gabalu, lai milti vairs nebirtu ārā, un aiznesu maisu atpakaļ laivā.

Tagad jau bija satumsis, iestūmu laivu ūdenī zem kāda vītola, kura zari nokārās no krasta, un gaidīju, līdz-uzlēks mēness, tad piesēju laivu pie vītola, mazliet iekodu, izstiepos laivā, aizsmēķēju pīpi un pārdomāju savu plānu.

Man šķita, ka viņi sekos pēdām, kuras atstāju, nesdams ar akmeņiem piekrauto maisu līdz krastam, un tad meklēs upē manu līķi. Tad viņi ies pa miltu taciņu līdz ezeram, otrā pusē ies gar strautu, kas iztek no ezera, meklēt laupītājus, kas mani nogalinājuši un paņēmuši mantas. Upē viņi meklēs tikai manu līķi. Drīz viņi nogurs un par mani vairs nedomās. Lai jau; bet es varu piestāt jebkurā vietā, pēc savas izvēles. Man šķita piemērota Džeksona sala, jo es to labi pazinu un tur nekad neviens neiegriezās. Naktīs es varētu aizirties līdz pilsētiņai, pablandīties un nočiept visu, kas man vajadzīgs. Džeksona sala bija īstā vieta.

Biju ļoti noguris un drīz vien aizmigu. Kad pamodos, pirmajā mirklī nezināju, kur atrodos. Piecēlos sēdus un, mazliet izbijies, apskatījos apkārt. Tad atcerējos. Upe izskatījās daudz jūdžu plata. Mēness spīdēja tik spoži, ka varēju saskatīt, cik baļķu aizpeld garām, melni un klusi, simtiem jardu attālumā no krasta. Visur valdīja nāves klusums, un šķita, ka ir ļoti vēls — to sajutu pēc gaisa smaržas. Jūs jau saprotat — es nespēju to vārdos īsti izteikt.