Es gardi nožāvājos, izstaipījos un gribēju jau atirties no krasta, kad pēkšņi uz ūdens sadzirdēju kādu skaņu. Klausījos. Drīz es sapratu. Tas bija airu troksnis, tiem kulstoties dzelzs duļļos klusajā naktī. Palūrēju caur vītola zariem — un kā tad: krietnu gabalu tālāk ieraudzīju laivu uz ūdens. Nevarēju saskatīt, cik cilvēku tajā sēdēja. Laiva tuvojās, un, kad tā nonāca man pretī, redzēju, ka tajā sēž viens cilvēks. Domāju, varbūt tas ir tēvs, lai gan tik ātri negaidīju viņu atgriežamies. Straume viņa laivu bija aiznesusi pa upi lejāk, un viņš airējās uz krastu pa rāmu ūdeni. Viņš pabrauca man tik tuvu garām, ka, izstiepis bisi, es būtu varējis viņu aizsniegt. Tas tiešām bija tēvs — un turklāt skaidrā, varēju to noteikt pēc tā, kā viņš airēja.

Es nezaudēju laiku. Nākamajā mirklī jau strauji slīdēju lejup pa straumi krasta ēnā. Nobraucu divarpus jūdžu, tad ceturtdaļjūdzes vai mazliet vairāk nostūrēju uz upes vidu, jo drīz bija jābrauc garām piestātnei un ļaudis tur varēja mani ieraudzīt un uzrunāt. Iekļuvu starp peldošiem baļķiem, izstiepos laivas dibenā un ļāvos straumei. Tā es gulēju, atpūtos, smēķēju savu pīpi un skatījos debesīs — nebija redzams ne mākonītis. Debess izskatās tik dziļa, ja guļ uz muguras mēness naktī, agrāk es to nebiju ievērojis.

Un cik tālu var dzirdēt šādā naktī! Dzirdēju, kā ļaudis sarunājās kuģīšu piestātnē. Varēju saprast katru vārdu. Viens vīrs sacīja, ka tagad dienas kļūstot garas, bet naktis īsas. Kāds cits piebilda, ka šī nakts gan neesot īsa,— tad viņi iesmējās, runātājs savus vārdus atkārtoja, un viņi atkal iesmējās, tad viņi pamodināja kādu savu biedru, pateica to arī viņam un atkal smējās, bet viņš nesmējās; viņš izgrūda dažus īgnus vārdus un teica, ka viņš to labprāt pastāstīšot savai vecajai — viņai tas tīri labi patikšot, tomēr šis joks nevarot līdzināties viņa paša agrāk stāstītajiem jokiem. Dzirdēju, ka viens no vīriem sacīja — pulkstenis drīz būšot trīs un pēc kādas nedēļas šai laikā jau būšot gaišs. Pēc tam viņu balsu skaņas attālinājās, un es vairs vārdus nesapratu, dzirdēju tikai sarunu kā neskaidru murdoņu, šad tad smieklus, bet tie skanēja ļoti tālu.