Tagad biju jau aizbraucis visai tālu no piestātnes. Piecēlos un ieraudzīju Džeksona salu — divarpus jūdžu attālumā pa upi uz leju, apaugušu bieziem mežiem un izslējušos straumes vidū lielu, tumšu, blīvu kā tvaikoni bez ugunīm. Smilšu sēre augšgalā nebija redzama, tā tagad atradās zem ūdens.
Pēc neilga laika sasniedzu salu — spēji aizšāvos garām tās augšgalam, jo straume bija ļoti strauja, tad iekļuvu rāmā ūdenī un piestājos krastā Ilinoisas pusē. Ievirzīju laivu dziļā līcī, kuru jau pazinu. Man bija jāpašķir vītolu zari, lai tur iekļūtu, un, kad piesēju laivu, to neviens no ārpuses nevarēja saredzēt.
Izkāpu krastā un atsēdos uz kāda koka stumbra salas augšgalā, skatījos uz lielo upi, peldošajiem melnajiem baļķiem un uz pilsētu trīs jūdžu attālumā, kurā mirgoja trīs vai četras uguntiņas. No upes augšteces tuvojās milzīgs baļķu plosts ar laternu vidū. Skatījos, kā tas lēnām peldēja šurp, un, kad plosts bija jau pavisam tuvu, dzirdēju kādu vīru sakām:
— Airējiet pakaļgalā — lai priekšgals pagriežas pa labi!
Vārdi skanēja tik skaidri, it kā vīrs stāvētu man blakus. Debesis jau bija kļuvušas pelēkas. Iegāju mežā un nolikos nosnausties pirms brokastīm.
Astotā nodaļa
Kad pamodos, saule jau bija tik augstu, it kā pulkstenis būtu astoņi. Gulēju zālē vēsajā paēnā, visu pārdomādams, jutos atpūties, labā omā un apmierināts. Varēju saskatīt sauli pa dažām spraugām lapotnē, bet visapkārt auga lieli koki, kas meta tumšas ēnas. Sur tur, kur gaisma spiedās starp lapām, zeme bija raiba, un šie raibumi šūpojās, tas liecināja, ka pūta neliels vējš. Uz kāda zara sēdēja divas vāverītes un, manī lūkodamās, draudzīgi čakstināja.
Jutos ļoti laisks — negribējās celties un vārīt brokastis. Atkal biju iesnaudies, kad šķita — saklausīju dobju «bum!» pāri upei. Uztrūkos no miega, atspiedos uz elkoņa un klausījos — atkal dzirdēju dobju dunoņu. Pielēcu kājās, paskatījos pa spraugu krūmājos un ieraudzīju lielus mutuļus virs ūdens iepretim piestātnei. Un arī pats tvaikonītis brauca lejup pa upi, pilns ar pasažieriem. Es tagad visu sapratu.