Bum-bum!
Redzēju, ka balti dūmi novērpjas gar tvaikonīša sāniem. Viņi šāva ar lielgabalu pāri ūdenim, lai mans līķis uzpeldētu.
Es biju stipri izsalcis, bet neuzdrošinājos iekurt uguni, jo viņi varēja ieraudzīt dūmus. Tā es sēdēju, vēroju šāviņu dūmus un klausījos lielgabala dunā. Upe šeit bija vienu jūdzi plata un allaž izskatījās skaista vasaras rītā — man būtu ļoti paticis noskatīties, kā viņi meklē manas mirstīgās atliekas, ja vien netrūktu, ko likt uz zoba. Tad atcerējos, ka ļaudis mēdz ielikt dzīvsudrabu maizes klaipos un iesviest tos ūdenī, tie allaž aizpeldot līdz slīkonim un apstājoties. Nolēmu pavērot, vai kāds klaips neatpeldēs līdz manim. Aizgāju uz to salas krastu, kas atradās iepretim Ilinoisai, skatījos, vai nelaimēsies,— un nebiju vīlies. Milzīgs klaips peldēja šurp — es jau gandrīz biju aizsniedzis to ar garu nūju, bet man paslīdēja kāja, un klaips aizpeldēja tālāk. Protams, šai vietā straume pienāca vistuvāk krastam — es to jau zināju. Bet vēlāk atpeldēja otrs klaips, un to es ieguvu. Izņēmu tapu, izkratīju ārā dzīvsudrabu un laidu zobus darbā. Tā bija ceptuves maize, ko ēd smalkāki ļaudis, nevis vienkāršo ļaužu kukurūzas plācenis.
Iekārtojos ērti uz kāda koka stumbra starp lapām, ēdu maizi, vēroju tvaikonīti un jutos lieliski. Tad man ienāca prātā kāda doma: laikam atraitne vai mācītājs, vai kāds cits būs lūguši Dievu, lai šī maize nokļūtu pie manis, un tas bija noticisl Tad taču ir kāda nozīme, ja cilvēks — atraitne vai mācītājs — lūdz Dievu, tikai manas lūgšanas nepiepildās, jo vienīgi labie lūdzēji tiek uzklausīti.
Uzsmēķēju pīpi, kūpināju to labu laiku un turpināju vērot. Tvaiko- nītis ļāvās straumei", un es apsvēru, ka man būs izdevība redzēt ļaudis uz klāja, kad tvaikonītis brauks garām. Un tas piebrauks tuvu, tāpat kā maizes klaips. Kad tvaikonītis jau bija gandrīz klāt, nodzēsu pīpi, aizgāju turp, kur izmakšķerēju klaipu, un nolikos garšļaukus krastā aiz kāda nokrituša koka stumbra. Pa zaru žākli varēju labi skatīties..