Beidzot kuģītis aizsniedza salu un pienāca tik tuvu, ka ļaudis būtu varējuši izkāpt krastā, ja vien izmestu laipu. Gandrīz visi bija uz klāja. Mans tēvs, tiesnesis Tečers, Bekija Tečera, Džo Hārpers un Toms Sojets, un viņa vecā krustmāte Pollija, arī Sids un Mērija, un vēl daudzi citi. Visi runāja par slepkavību, bet kapteinis iejaucās un teica:

—  Tagad vērojiet uzmanīgi! Seit straume pienāk tuvu salai, un varbūt viņš ir izskalots malā vai kaut kur aizķēries krūmos pie ūdens. Es vismaz to ceru.

Bet es to necerēju.

Visi sapulcējās un noliecās pār margām, gandrīz lūkodamies man sejā, tik uzmanīgi, cik vien spēdami. Es viņus visus varēju labi saskatīt, bet viņi mani neredzēja. Tad kapteinis iesaucās:

—  Atkāpties!

Lielgabals tā nodārdēja, ka gandrīz kļuvu kurls no trokšņa un akls no dūmiem, un man šķita, ka esmu pagalam. Ja viņi būtu izšāvuši īstus lādiņus, tad tiešām atrastu līķi, kuru meklēja. Bet, paldies Dievam, nebiju ievainots. Tvaikonītis aizpeldēja tālāk un pazuda no mana redzes loka, aizgriezdamies gar salas izliekumu. Vēl pāris reižu dzirdēju lielgabalu dunu aizvien tālāk un tālāk, un tā atkārtojās vēl kādu stundu, tad es to vairs nedzirdēju. Sala bija trīs jūdzes gara. Manuprāt, tagad viņi bija aizbraukuši līdz pašam salas galam un nu meklēšanai meta mieru. Bet tā nebija. Tvaikonītis apbrauca salas galu un devās ar tvaiku augšup pa kanālu Misūri pusē, un šad tad atkal izšāva no lielgabala. Pārgāju salas otrajā pusē un vēroju viņus. Kad viņi nokļuva līdz salas augšgalam, tad beidza šaut, virzījās uz Misūri pusi un aizbrauca mājās — uz pilsētiņu.