Tagad zināju, ka esmu drošībā. Neviens vairs nenāks mani meklēt. Izņēmu no laivas savas mantas un uzslēju jauku telti meža biezoknī. So telti veidoju no segām, zem tām noliku savus piederumus, lai tie būtu nosargāti pret lietu.

Izmakšķerēju samu un uzšķērdu to ar zāģi. Kad saule norietēja, iekūru ugunskuru un gatavoju vakariņas. Tad izliku makšķeres, lai noķertu kādu zivi brokastim.

Kad satumsa, atsēdos pie ugunskura, uzsmēķēju un būtu bijis ļoti apmierināts, ja pamazām nesāktu mocīt vientulība, es aizgāju krastā un klausījos straumes čalā, skaitīju zvaigznes, garām peldošos baļķus un plostus, tad aizgāju gulēt, jo tas ir pats labāķais, kā aizvadīt laiku, ja esi vientuļš; tad skumjas drīz pāriet.

Tā nodzīvoju trīs dienas un trīs naktis. Nekādas pārmaiņas — vienmēr tas pats. Staigāju, izpētīdams salu. Es biju tās saimnieks, tā sakot, viss te piederēja man, un es vēlējos to iepazīt, bet galvenokārt gribēju nosist laiku.

Atradu daudz zemeņu — lielas un nobriedušas, atradu zaļas vasa­ras vīnogas, vēl neienākušās ērkšķogas, jau sāka parādīties zaļas melleņu ogas. Nospriedu, ka tās visas man noderēs.

Tā klaiņoju pa biezo mežu, līdz šķita, ka neesmu tālu no salas lejasgala. Man līdzi bija bise, bet vēl neko netiku nošāvis — bise man bija vairāk aizsardzībai, lai gan domāju, ka nošaušu kādu meža zvēru savas mītnes tuvumā.

Gandrīz uzkāpu kādai pamatīgai čūskai, tā aizlocījās zālē starp puķēm, es devos tai pakaļ, cerēdams to nošaut. Tā skriedams, pēkšņi gandrīz vai ielēcu kāda ugunskura pelnos, kas vēl dūmoja.

Mana sirds krūtīs sāka smagi dunēt. Es vairs nekavējos ne mirkli, nolaidu bises gaili un uz pirkstgaliem žagos atpakaļ, cik ātri vien varēdams. Sad tad apstājos biezoknī un klausījos, bet tik smagi elsu, ka neko nespēju sadzirdēt. Nogāju vēl kādu gabalu, tad atkal klausījos, un tā vairākkārt. Kad ieraudzīju celmu, tas man šķita cilvēks, kad uzminu zariņam un tas salūza, šķita, it kā kāds pārlauztu man elpu, atstādams man īsāko daļu.