Atgriezos savā nometnē visai sašļucis, mana guzna bija bez gremokļa, bet teicu sev, ka patlaban nav īstais laiks noņemties ar niekiem. Sakravāju visas savas mantas laivā, lai tās nedurtos acīs, izdzēsu uguni, izkaisīju pelnus tā, lai tie izskatītos pēc pērnā gada ugunskura vietas, un tad uzkāpu kokā.
Manuprāt, nosēdēju kokā divas stundas, bet neko neredzēju, neko nedzirdēju — tikai iedomājos, ka redzu un dzirdu nezin ko. Nevarēju augšā sēdēt mūžīgi, tāpēc beidzot nokāpu zemē un, ieslēpies visbiezākajā mežā, visu laiku turēju acis vaļā. Ēdu tikai ogas un savu brokastu atliekas.
Vakarā biju ļoti izsalcis. Kad kļuva ļoti tumšs, iekāpu laivā un, iekams uzlēca mēness, aizbraucu pāri uz Ilinoisas krastu — kādu ceturtdaļjūdzi. Iegāju mežā, izvārīju sev vakariņas un biju jau nolēmis pavadīt nakti šeit, kad dzirdēju troksni — klipata-klap, kli- pata klap, klipata-klap— un sacīju sev: auļo zirgi! Tūlīt sadzirdēju arī cilvēku balsis. Cik ātri varēdams, saliku visu laivā un tad ielīdu mežā, lai novērotu. Nebiju vēl tālu aizgājis, pēkšņi dzirdu — kāds vīrietis saka:
— Labāk apmetīsimies šeit, ja atradīsim labu vietu. Zirgi ir līdz nāvei nodzīti. Apskatīsimies.
Es vairs negaidīju, atstūmos no krasta un ātri aizbraucu. Piesēju laivu vecajā vietā un nolēmu tajā pārgulēt.
Taču nekāda lielā gulēšana neiznāca. Man bija jādomā. Un katru reizi, tiklīdz atmodos, šķita, ka mani kāds sagrābj aiz rīkles. Miegs mani neatspirdzināja. Beidzot atzinu: tā nevar dzīvot — jāuzzina, kas te bez manis atrodas uz salas, man viņš jāatrod, kaut vai es pārplīstu. Un tūlīt sajutos labāk.
Ķēros pie airiem un atīros no krasta pāris soļu, tad ļāvu laivai slīdēt krasta ēnā. Spīdēja mēness, un ārpus ēnas bija tik gaišs kā dienā. Braucu kādu stundu. Viss bija kluss, nekustīgs, iegrimis dziļā snaudā. Biju gandrīz jau aizsniedzis salas galu. Sāka pūst neliels, dzestrs vējš, tā bija zīme, ka nakts beigusies.