Pagriezu laivu krastā, paņēmu bisi un ielavījos mežā. Nosēdos uz kāda stumbra un skatījos caur lapām. Redzēju, ka mēness atstāj savu sargvietu un krēsla apklāj upi. Bet pēc neilga laika ieraudzīju bālu svītru pāri koku galotnēm un sapratu, ka aust diena. Tad paņēmu bisi un devos turp, kur biju nejauši ieraudzījis ugunskuru. Ik mirkli apstājos, lai klausītos. Bet man nelaimējās — nevarēju atrast ugunskura vietu.

Taču pēc brītiņa koku biezoknī ieraudzīju uguns spīdumu. Lēni un piesardzīgi tam tuvojos. Drīz biju pienācis pietiekami tuvu, lai visu saredzētu. Uz zemes gulēja cilvēks! Es gandrīz vai noģību. Viņš bija pārvilcis segu pāri galvai un gulēja ļoti tuvu ugunij. Apsēdos aiz kāda krūma sešu pēdu atstatumā un nenovērsu no viņa acis. Tagad apkārt bija jau pelēka krēsla. Drīz vīrs nožāvājās, izstaipījās un nometa segu.

Tas bija mis Votsonas Džims! Es kļuvu priecīgs, viņu ieraugot. Iesaucos:

—  Hello, Džim!— un izlēcu no krūma.

Viņš pielēca kājās un lūkojās manī ar tramīgu skatienu. Tad viņš nokrita uz ceļiem, salika rokas un lūdzās:

—  Nemoki mani, es nekad neesmu darījis ļaunu mirušo gariem. Man miroņi vienmēr patikuši, esmu tos visādi apkopis. Ej atpakaļ upē, kur tu mājo, un nedari neko vecajam Džimam, kas vienmēr bijis tavs draugs.

Es drīz vien liku viņam saprast, ka neesmu miris. Tik ļoti priecājos, ieraugot Džimu! Tagad vairs nebiju vientuļš. Teicu viņam, ka nebai­dos no viņa, ja vien viņš nenodos mani ļaudīm. Es stāstīju, bet viņš sēdēja, skatījās uz mani un neatbildēja neko. Beidzot es piebildu:

—  Ir jau pavisam gaišs. Gatavosim brokastis. Piesvied malku ugunij.

—  Kāda jēga uzkurt uguni, lai vārītu zemenes un citus niekus? Bet tev taču ir bise. Ar to mēs varam palūkot kaut ko labāku nekā zemenes.