—  Zemenes un citi nieki?— es sacīju.— Vai no tā tu pārtiec?

—  Es neko citu nevarēju atrast,— viņš atbildēja.

—  Cik ilgi tu esi uz salas, Džim?

—  Atnācu pēc tās nakts, kad tevi nokāva.

—  Ko? Visu šo laiku?

—  Jā, patiesi.

—  Un tu ēdi tikai šitādus draņķus?

—  Jā, neko citu.

—  Tad tu esi nāvīgi izbadējies?

—  Man liekas, es varētu apēst zirgu. Varētu gan! Un cik ilgi tu esi uz salas?

—  Kopš tās nakts, kad mani nokāva.

—  Ko tu saki! Bet no kā tu pārtiec? Tev gan ir bise. Jā, patiesi tev ir bise. Tas ir labi. Tagad nošauj kaut ko, es uzkuršu uguni.

Mēs aizgājām līdz laivai, un, kamēr Džims sakūra ugunskuru zālainā vietā starp kokiem, es atnesu miltus, speķi un kafiju, kafijas kannu un pannu, cukuru un skārda krūzītes. Nēģeris bija mēms aiz brīnumiem, jo domāja, ka esmu visu ieguvis ar burvestības spēku. Es noķēru arī lielu zivi, Džims ar savu nazi to iztīrīja un izcepa.

Kad brokastis bija gatavas, izstiepāmies zālē un ēdām visu pavisam karstu. Džims pieēdās līdz acīm, jo bija ļoti izbadējies. Labi paēduši, atlaidāmies garšļaukus un atpūtāmies. Pēc kāda brīža Džims jautāja:

_— Bet klausies, Hak, ko tad nokāva tajā būdā, ja ne tevi?

Tad es viņam visu izstāstīju, un viņš teica, ka tas esot lieliski. Pat Toms Sojers nebūtu varējis izdomāt labāku plānu par manējo. Tad es jautāju:

—  Kā tu te gadījies un kā šeit nokļuvi, Džim?

Viņš izskatījās apjucis un kādu mirkli neatbildēja. Tad sacīja:

—  Varbūt es labāk neteikšu.

—  Kāpēc, Džim?

—  Man ir iemesli. Bet tu nevienam neteiksi, ja tev pastāstīšu, Hak?

—  Lai mani sasper zibens, ja to daru, Džim.

—  Nu labi. Es ticu tev, Hak. Es . . . es aizbēgu.

—  Džim!

—  Bet tu taču teici, ka nevienam nestāstīsi,— tu man to apsolīji, Hak.

—  Jā, apsolīju. Teicu, ka nestāstīšu, un savu vārdu turēšu. In­diāņa godavārds. Lai mani sauc par negodīgu abolicionistu* un nicina mani par klusēšanu — man vienalga. Es nevienam neko neteikšu un tikpat tur vairs neatgriezīšos. Tā, un tagad pastāsti man visu.