Te ieraudzīju uguntiņu izpeldam aiz pagrieziena, iebridu ūdenī un, stumdams pa priekšu garu baļķi, nopeldēju līdz upes vidum; tur ieslēpos starp peldošajiem kokiem un, galvu pieliecis, peldēju pret straumi turp, kur tuvojās plosts. Piepeldēju tam klāt un pieķēros plosta pakaļgalam. Mēnesi aizklāja mākoņi, un kļuva tumšs. Es uzrāpos uz plosta un izstiepos uz baļķiem. Vīri bija plosta vidū, un tur dega laterna. Upē ūdens cēlās, straume bija spēcīga, un es rēķināju, ka ap četriem rītā būšu jau aizbraucis divdesmit piecas jūdzes lejup pa upi, tur varēšu ienirt un pirms ausmas izpeldēt krastā — Ilinoisas mežos.
Bet man nelaimējās. Kad plosts tuvojās salai, kāds vīrs nāca uz pakaļgalu ar laternu. Man vairs nebija nozīmes gaidīt, ielaidos ūdenī un peldēju uz salu. Domāju, ka viegli varēšu izkāpt krastā, bet nekā — tur bija pārāk stāvs. Vajadzēja aizpeldēt līdz salas otram galam, tur atradu labu vietu. Iegāju mežos un nosolījos vairs neielaisties ar plostiem, kur staigā ar laternām. Man cepurē bija paslēpta pīpe, tabakas vīkšķis un daži sērkociņi. Tie nebija samirkuši, un tad es kļuvu priecīgs.
— Un tev nebija ne gaļas, ne maizes, ko ēst, visu šo laiku? Kāpēc tu nenoķēri ūdens bruņurupučus?
— Kā lai es tos būtu noķēris? Tos nevar sagrābt ar plikām rokām, tie jānosit ar akmeni. Bet kā es to varēju izdarīt naktī? Un dienā es nedrīkstēju rādīties krastā.
— Tā gan. Tev, protams, visu laiku bija jāslēpjas mežā. Vai tu dzirdēji, kā viņi šāva ar lielgabalu?
— Jā, es zināju, ka tas ir tevis dēļ. Redzēju, kā viņi te brauca garām, es vēroju caur krūmiem.