— Kad izšķīros no sievas, man likās, ar visu ir cauri. Bet redzat — tikko jaušama sarkana svītriņa uz ādas jau nodevusi mani… Tāpat kā mūsu pagātne — fīrera ģīmetnes aizvāktas, bet tukšie rāmji palikuši.
— Vai vēl satiekaties ar bijušo sievu? — Mūns vaicāja.
— Nē. Bet toties jums būs tas prieks sastapties.
— Man? Kur? — Mūns ar izbrīnu pārvaicāja.
— Manās mājās. Tikko būšu nomiris. Nepaies ne pusstunda, kad viņa ieradīsies. Pats redzēsiet! — Šo teikumu pavadīja sausi smiekli.
— Nepaguvu pabeigt savu domu, — Mūns ātri novirzīja sarunu uz mazāk drūmām sliedēm. — Nezinu, kādēļ, bet kopš antīko vestālieņu laikiem pastāv māņticīga pārliecība, ka pareģošanas dotības saistītas ar jaunavību…
— Kaut gan šīm vestālienēm bija pilnīgi moderna morāle …
— Runāju par leģendu, nevis par kailo patiesību, kas aiz tās slēpjas. Māņticība — tā ir leģenda. Vārdu sakot, Minerva spiesta izturēties kā neprecējusies mamzele, un
Deilijs to izmanto. Pie tam vēl nekaunīgi apgalvodams, ka flirtē ar citām sievietēm savas sievas profesionālās reputācijas labad.
Pie kaimiņu galda atskanēja sidrabaini smiekli. Patīkama sievietes balss ar vieglu vācu akcentu sacīja kaut ko angliski. Mūns pagriezās. Runāja lidmašīnas pavadonē, kas bija iepazīstinājusi pasažierus ar Hamburgas ostas izcilo pagātni. Pilots ar «Air France» emblēmu paskatījās uz gaismas tablo.