— Nevaru, izpildu dienesta pienākumus, — noburkšķēja Deilijs, acīm redzot, lai atbrīvotos no krietni iereibušā tautieša.
— Uzgaidīšu jūs mašīnā, — Menkups sacīja. — Tā stāv tūlīt pa labi no ieejas, pie reklāmu stenda.
Muitnieks bija izmeklēti laipns. Nevīžīgi ieskatījies pasē, viņš nodeva to savam palīgam, bet pats pievērsās bagāžai.
— Jūsu ceļasoma? — viņš palūkojās uz Deiliju. — Lūdzu, atveriet!
Deilijs, jautri svilpodams, pacēla vāku. Mūns notrīsēja: virsū parastajiem vīriešu tualetes piederumiem gulēja elegants krokodilādas dāmu nesesers. Pirms pusstundas Mūns bija redzējis, kā Deilija melnmatainā skaistule noņēma šo pašu priekšmetu no bagāžas tīkla. Viņš bija vēl pūlējies atminēt tā saturu. Tas vienlīdz varēja būt sultāna dāvināta aproce ar pasakainu vērtību vai arī gurnu apsējs, kas piedod vēderdejai nepieciešamo tiklības niansi.
— Tas taču… — Mūns iesāka, bet Deilijs veltīja viņam tādu skatienu, ka vārdi iesprūda rīklē.
— Jūsējais? — muitnieks mehāniski vaicāja, ielikdams miniatūru atslēgu tikpat miniatūrā slēdzenē.