— Šobrīd mans.
Ātrslēdzējs kā čūska aizvijās līdz galam, atklādams uz tumša atlasa noguldītu kaklarotu, kas sastāvēja no žilbinošām neparasti liela izmēra pērlēm. Muitnieks pirmo reizi uzmanīgi paskatījās uz Deiliju.
— Kāpēc šobrīd?
— To es jums tūdaļ paskaidrošu, — Deilijs mierīgi turpināja. — Ļoti vienkārši! Tikko atdošu šo rotu savai dāmai, tā pārstās būt manējā.
— Dāvana?- — muitnieks saprotoši pamāja. — Nožēloju, bet dārgakmeņu ievešana bez īpašām licencēm aizliegta.
— Jūs laikam uzskatāt mani par prātā jukušu?! — Deilijs sašuta. — Mūsu laikos pat paša sievai lūko iesmēret viltojumu, kur nu vēl pusmežonīgai nēģerietei, kas neatšķir Dzelzs krustu ar briljantiem un zobeniem no parasta durvju roktura.
Muitnieks saviebās. Dzelzs krusta salīdzinājums ar rokturi neizsauca viņā sajūsmu. Bet viņš bija pārāk labi audzināts.
— Tūlīt pārbaudīsim, — muitnieks kaut ko pačukstēja savam palīgam. — Jums vajā'uzēs uzgaidīt. — Viņš pagriezās pret Mūnu: — Lūdzami, atveriet pagaidām savu čemodānu! »
Mūns sameklēja atslēgu, bet slēgt vaļā kavējās. Ja nu Deilijs arī viņam slepus ielicis daļu no sultāna sievas dārgumiem? Tagad viņš gandrīz vairs nešaubījās, ka viņa aizlaidusies no harēma, iepriekš atsvabinājusi savu augst- dzimušo vīra kungu no dzīves nastas, bet karalisko vērtslietu glabātāju — no pārmērīgām dienesta pūlēm.