—   Nu, kā ir, vecais, neesi vēl atbrīvojies? — blakus at­skanēja jautrs bass. Mūns pazina amerikāņu lidotāju, kas bija uzbāzies viņiem kafetērijā. Amerikānis uzsita Deili- jam uz pleca un, viegli līgodamies, pagriezās pret muit­nieku:

—  Man no tevis pienākas par bezmaksas piegādi, Hainc! Tavu meiču pilnīgā kārtībā aizvedu līdz Parīzei… Bet šo te tipu, — viņš norādīja uz Deiliju, — labāk neaiz­tiec. Viņš vēl tevi pašu iesēdinās tuptūzī! — pilots iečuk­stēja muitniekam kaut ko ausī un skaļi iesmējās.

—   No policijas? Kāpēc tūlīt neteicāt? — pazaudējis jebkuru interesi par Deiliju, muitnieks vīlies aizcirta če­modāna vāku. — Vai ieroči ir?

—  Nav, — nekaunīgi skatīdamies viņam acīs, meloja Deilijs.

—  Diemžēl mans pienākums jūs pārmeklēt. Lūdzu, se­kojiet!

—  Atdodiet, Deilij! — Mūns pirmais nolika revolveri uz galda.

Muitnieks rūpīgi apskatīja ieročus, pat saskaitīja pat­ronas, bet izrādījās — tikai tādēļ, lai ierakstītu kvītī nu­muru un munīcijas daudzumu.

—  Atstājot Vāciju, saņemsiet atpakaļ… Pateicos, kungi, — viņš laipni palocījās.

—  Ja nu mēs aizlidosim nevis no šejienes, bet, teiksim, no Rietumberlīnes? — Deilijs jautāja.

—  Atsūtīsiet kvītis, un mēs nogādāsim uz norādīto ad­resi. Piegāde uz mūsu rēķina. Jus atrodaties Vācijā, — muitnieks lakoniski paziņoja ar zināmu lepnumu balsī.