— O jā, — Deilijs piekrita. — Kārtība jums^Priekšzīmīga. Kāda mana paziņa stāstīja, ka pat kara apstākļos vāciešiem nekas neesot gājis zudumā. Koncentrācijas nometnē, kur viņai gadījies pavadīt kādu laiku, rūpīgi reģistrējuši ne tikai jaunpienākušo zelta plombas, bet pat bērneļiem atņemtās rotaļlietas atzīmējuši īpašā sarakstā.
— Jūsu paziņa strādaja tur par uzraugu? — muitnieks jautāja tādā tonī, it kā runa būtu par parastu profesiju.
— Nē! — Deilijs asi atcirta.
No vācieša tuklās sejas nozuda laipnais smaids. Pagriezis Deilijam muguru, viņš pavēlēja nākamajam:
— Atslēdziet savu ceļasomu!
Menkupa automobilim bija tāda pati neuzkrītoša pelēka nokrāsa kā viņa uzvalkam. Bet tā bija grezna, bez šaubām, importa mašīna. Mūns noliecās un izlasīja uz radiatora «NSU Sportprinz». Sporta princis! Diezgan piemērots vārds šim niķelētajam brīnumam, kas izturētu konkurenci ar pasaules vislabākajām markām. Nolikts blakus tūrisma reklāmas stendam ar Reinas bruņinieku piļu krāsainajām fotogrāfijām, neona ugunīs mirdzošām ielām ar rūpnīcas panorāmu, kuras iestiklotie korpusi pazuda aiz apvāršņa līnijas, šis automobilis šķita nevis transporta līdzeklis, bet ekonomiskā brīnuma uzskatāma ilustrācija.