Skaistule bija iekāpusi lidmašīnā Lisabonā kopā ar Libānas komersantiem, marokāņu valdības delegācijas lo­cekļiem un studentiem no Ekvatoriālās Āfrikas. Šis ekso­tisko viesu daudzums arī bija ekonomiskā brīnuma pa­zīme:

Mūns un Deilijs atstāja lidmašīnu pēdējie. Pie kāpnēm stāvēja viens vienīgs cilvēks. Viņš panācās pretī un teica:

—   Magnuss Menkups!

Mūns ziņkārīgi aplūkoja dziļās rievas zem acīm, cietās krunkas ap izsmējīgajām lūpām. Ironiska domātāja seja. Neuzkrītošs pelēks uzvalks, īsi pelnu krāsas mati ar viet­vietām izkaisītu sirmumu — aiz šīm nebūtiskajām ārējām detaļām slēpās tas, ko sauc par personību. Tieši tā jāiz­skatās cilvēkam, ko iedēvējuši par «vācu labklājības dum­pīgo sirdsapziņu».

Pirms dažiem gadiem Menkupa vārds bieži figurēja laikrakstu slejās. Nedēļas žurnāls «Hajnburgas Orākuls», kura īpašnieks un galvenais redaktors viņš bija, uzdroši-

nājās publicēt slepenu materiālu par atomkara plāniem. Kara ministrs patvaļīgi lika apcietināt Menkupu un viņa tuvākos līdzstrādniekus, apvainodams tos valsts node­vībā. Tam sekoja vētrains skandals. Apcietinātos vajadzēja atbrīvot, ministrs atkāpās no amata.

—   Priecājos, ka esat atsaukušies uz manu SOS, — Menkups atturīgi pasmaidīja. Viņa pašsavaldīšanās pārstei­dza. Cilvēks, kuram draud nāves briesmas, parasti iztu­ras pavisam citādi.