— Jūs runājat angliski? — Deilijs vīlies nostiepa. —Cerēju, ka noderēs manas vācu valodas zināšanas. Savā laikā dienēju Vācijā, militārajā policijā.
— Un kādi jums palikuši iespaidi? — Menkups vaicāja.
— Akurāta tauta. Reiz man bija jāuzrauga drupu novākšana ielā, pa kuru bija jābrauc Aikam… ģenerālim Hizenhaueram, — paskaidroja Deilijs īpaši Menkupam, kas pateicās ar ironisku galvas mājienu. — Tikko nokomandēju «Sākt!», tūkstoš cilvēku bez kādas speciālas pavēles izveidoja dzīvu konveijeru, pa kuru ķieģeļi cits aiz cita pārceļoja no rokas rokā. Ar tādu organizētību var rekorda termiņā iznīcināt visu cilvēci.
— Pavisam nesen noklausījos kādā baznīcā sprediķi, — Menkups pasmīnēja. — Mācītājs dvēseliski runāja par to, ka visās nelaimēs vainīgi nevis hitlerieši, bet karš. Civilizētā pasaule dzīvotu pārticībā, nebūtu ne baiļu no nākotnes, ne noziedzības pieauguma, ne narkomānu. Baznīcēni piekrītoši māja, bet kāds invalīds bija tā aizkustināts, ka «āmen» vietā nomurmināja — «heil!»… Piedodiet, es jūs aizkavēju. Jums vēl jāiziet cauri muitas apskatam.
— Cik laika aizņems šī procedūra? — Mūns jautāja.
— Diezgan daudz. Pie mums visu dara pamatīgi.